Profesionāle

Viņas mazā uzņēmējdarbība trīs reizes jau bija bankrotējusi. Tomēr viņa apdomāja, vai nevajadzētu uzsākt to ceturto reizi. Enerģija tā kā bija un brīvs laiks arī, bija jau arī kompetence savā jomā un neliels azarts paskatīties, kā tas izdotos šoreiz. Vai tad neko nebūtu iemācījusies pa šo laiku? Sirds dziļumos viņa zināja, ka nav piemērota darbam. Bet bez darba arī nevarēja dzīvot. Kā jau bērnībā ar niknu neizpratni norādīja māte – cik savādi, ka var skriet kā bez galvas, kad pašai ko vajag, bet nav izkustināma, kad kaut kas jāpadara mājās. Jā, bet viņa jau bija no mamuta nesējām, ne tējas vārītājām.

Vislabāk būtu katru nedēļu darīt kaut ko citu, gandrīz jebko. Nu, labi, divas nedēļas. Protams, tas, visticamāk, nedotu neko iekšzemes kopproduktam, bet pašai interesanti būtu. Viņai piemita tāda cieša un pašsaprotama ticība, ka darbam vajadzētu būt arī izklaidei. Nekad nebija nošķīrusi, ka tas nav viens un tas pats. Agrāk pat algu īsti nevajadzēja, pietika ar dotu iespēju strādāt un acis jau spīdēja priekā. Maz maksāja? Sīkums, var taču paņemt vēl vienu darbu un kopā kaut kas sanāks. Joprojām nepietiek? Paņem vēl vienu, tas arī ir interesanti. Ne tikai kā darbs, bet arī – kā tiksi ar visu galā? Dubultinteresanti. Kā likt likmes pašai uz sevi – tu sacīkstēs liec uz brūno zirdziņu, bet viņam šodien sāp vēders…

Šis savdabīgais darba tikums bija mutējoša esence senču mantojumam vairākās paaudzēs. “Labs cilvēks daudz strādā” un “Liela nauda ir tikai spekulantiem” bija nerakstītie, bet darbībā iedzīvinātie likumi no mātes puses, un “Ņih-ja viņi no manis nedabūs, šis zagļu un svoloču bars” no tēva puses. Māte ar 40 gadiem vienā darbavietā, vienu Darba slavas ordeni, goda zīmi par ilggadēju un pašaizliedzīgu darbu un vīru, no kura tā arī neatrada laiku izšķirties, un tēvs, kurš tālā Latgales sādžā audzēja kaņepes savas būdas siltināšanai un uz grīdas veidoja putekļainas mozaīkas no tukšajām šņabja pudelēm, nesaņēmies piepūlei, lai izšķirtos no sievas. Vecāki vismaz bij viengabalaini savās pārliecībās un realizēja tās, apkārt neskatoties, taču viņa rāvās vai uz pusēm, īstenojot abas šīs mantotās daļas. Studijas, kas nomainīja citu pēc citas ar neuzrakstītu galadarbu sarakstu, vairāki desmiti darbavietu ar komētas cienīgu karjeru. Un vēl šis fragmentārais privātais bizness. Sākums parasti izskatījās daudzsološs, jo viņai piemita darba devēju tik augstu vērtētais sacīkšu zirga prieks sastapties ar profesionāliem izaicinājumiem. “Strādāšu cītīgāk, tur kaut ko vēl var izdomāt,” viņa sev un citiem solījās grūtību gadījumā kā Orvela personāžs slikti režisētā lugā. Tikai žēl, ka spīdums acīs nodzisa un garlaicīgi kļuva brīdī, kad izaicinājumu periods beidzās, būtu jāieslīgst produktīvā ikdienas rutīnā un varbūt pat jāspēj kaut ko no savas pieredzes dot atpakaļ, piemēram, jaunajiem kolēģiem. “Uzmet to visu, cik var? Priekš kam tev strādāt?” viņā iekšēji atmodās un dolbīja tā otra balss. Un viņa bezrūpīgi noplivināja atlūgumu un pazuda. Lai kādā citā vietā atkal sāktu no jauna. Reizēm gan viņai gribējās paņemt ķieģeli un kādu no šīm konkurējošām daļām apklusināt. Vienalga, kuru. Lai beidz plēst dvēseli uz pusēm. Cik var?

Savā privātajā biznesā viņa nesteidzās atzīmēt pasūtījumus un dedzīgi neplānoja tikšanās laikus, izdzirdot klientu zvanus. “Vai jums tiešām tas vajadzīgs?” viņa zvanītājiem jautāja balsī, kurā jaucās gan ziņkārība, gan skepse un neticība. Vienmēr jau gadās biezādainie, bez iztēles un kritikas, kas truli paliek pie sava. Taču vairums cilvēku, tā konfrontēti, spēj apstāties un pārlūkot savas dzīves vērtības un prioritātes. Pēc tāda jautājuma aizdomājies un... Nu, tiešām rīsi to otro saldējuma porciju? Metīsies uz harmoniju attīstošo semināru vai beidzot pavadīsi vakaru ar ģimeni? Atbildi sev godīgi – tiešām to gribi vai tev tikai liekas, ka gribi? Cik lielā mērā tas tev vajadzīgs? Tā pārdomu cilpās nožmiedzās klientu vēlmes. “… Ē, labi, es padomāšu vēlreiz,” parasti solīja zvanītāji, lai apmulsuši vai apskaidroti atlaistos no klausules un izgaistu uz neatgriešanos.

“Un ko es pati? Nekāpšu taču vairs uz vecajiem grābekļiem,” prātoja viņa, lūkojoties uz beidzot apklusušo telefonu. Un, līdzīgi klientiem, kādā brīdī tapa apskaidrota.

Šobrīd viņu var sastapt ”Latvijas Loto” kioskā, miermīlīgi krāmējoties ar loteriju biļetēm. “Vai pati arī ko vinnējat?” nereti jautā familiāri laimes meklētāji, un atbruņojoši laimīgs smaids uzmirdz viņas sejā. “Darbs ir darbs,” pēc mirkļa viņa nosvērti saka, un acis raugās tieši. Tālāk parasti nejautā.

Kiosks gan strādā tikai svētdienās. Kā jau teicu, viņa neatšķir darbu no izklaidēm, tāpēc svētdienas ir ok.

#profesionāle #darbskāizklaide #darbatikums #mantojums #iespēja #rutīnanavman #privātsbizness #sievietesmaģija #sievietes #dzīvekāpārsteigums #vaitevtovajag #upe_nes #upenes #blogslatviski #personalbloglv #upenes_vārdus #storyteller #photoby_af