Pa Jēkaba ceļu

Ja Alpos vēl turas sniegs, bet sirds saka, ka jādodas ceļā, un gribas to darīt pa vieglo, Jēkaba ceļš tam ir gluži piemērots.  Gribēju paieties, nevis noiet. Tikai uzņemt soli, nevis sasniegt  galamērķi. Izvēlējos to, kurš solīja vismazāk gājēju – vienpatņu un dabas mīļotāju klīšanas vietu. Iespējams, arī nedaudz dzīves nogurušo. Var būt dienas, kad garākās sarunas tiek risinātas ar ceļmalas ēzeļu bariņu, neatrodot citu, kam izteikt uzmundrinošu vārdu vai viedu atziņu.  Pati iešana var nedaudz atgādināt klases divdienu pārgājienu – droša sekošana zīmju vadībai, kaut kur fonā esoši citi (paralēlklases) gājēji un vienlaikus tā sajūta, ka šis pasākums ir tikai tev.  Arī līdzi ņemamās lietas ir kā no klases ekskursijas. Taču atzīsim - karš ir beidzies un ceļot var vieglāk nekā agrāk. Labo gāzes degli un uzticamo guļammaisu no jaunības dienām droši var atstāt mājās. Ja nu vienīgi esi ļoti izsmalcināta kafijas baudītāja, kura kopā ar grauzdējuma garšu un aromātu novērtē arī skatienam visriņķī aptveramo dabas ainavu, vai gūsti slepenu prieku, uzvārot kādu karstu malciņu, piemēram, slapjas nekurienes vidū – jā, tieši tajā pašā mirklī, kad to sagribas. Citādi teiktu, ka elektrība (un atbilstoši vārāmie atribūti) ir pievilkta katrai ceļmalas pajumtei. Arī guļammaisi nu drīzāk atgādina maigu, siltinātu naktstērpu, kas erotiski kļaujas ap augumu, nevis apjomīgi piestūķētu bandāžu. Mērogs apmēram kā neilona zeķei pret presēta siena rulli. Un par telti labāk aizmirst. Atrast vietu uzcelšanai var būt pagrūti rūpīgi nožogoto lauku un mežu dēļ.  Tāpat kā dzīvē, arī ceļā būs zinātāji, kuri gribēs tev palīdzēt un iedot to, viņuprāt - labāko, lai gājiens būtu drošs, ērts, labi iebraukts un … līdz mērķim īsāks. Un tāds tas patiešām arī būs – ja vien pieņemsi padomu, ja vien tas ir par mērķa sasniegšanu. Pa lielam dzīvē jau tāpat mēs katrs tiekam galā ar savām lietām, taču  labi, ja ir kāds, kas palīdz. Bet varbūt tev vajadzīgs pats process, atkāpes, nomaldīšanās uz līdzenas vietas un sajūta, ka pirms tevis taču te neviens un nekad nav bijis – esi pirmā un pēdējā, kas iet pa šo taku.  Nekas, ka aplinkus, ka vari atnākt tad, kad citi jau būs prom. Tad atliek pamāt ar roku un atstāt kādu ar vieglu nesapratni acīs. Vai noraidījums? Nē, tikai cita izvēle.  Gājiens ļāva sevi un dzīvi gan piedzīvot, gan ieraudzīt kā no malas – kā tādu laikā un vietā koncentrētu esenci it kā vēl nebeidzamam dienu ritējumam. Piedzīvot, cik brīva un īsta ir dzīve, kad sirds un prāts vairs nelaužas savā starpā, bet beidzot ir vienoti. Piedzīvot, cik liela nozīme ir tām sīkajām lietām starp cilvēkiem – uzvārītai tējas krūzei drēgnā vakarā, sirsnīgam smaidam vai siltam apskāvienam, atvadoties uz brīdi vai uz mūžu. Piedzīvot, ka it kā visbanālākie vārdi  parauj asaras no pašiem sirds dziļumiem. Piedzīvot, cik brīnumains ir katrs cilvēks, ar kuru krustojas ceļi.  Tā pieredze, kas atver ko dziļu, vienkārši atnāk. Nevar neatnākt, ja tu tur esi – viena, tik pieejama, tik redzīgu skatu, tik atvērta cilvēkiem savā vienpatībā, brīvībā un ievainojamībā.  Un tad tu brauc atpakaļ. Un tavas acis ir plaši atvērtas. Un sirds.

#jēkabaceļš #CaminodeSantiago #ceļabiedri #jekabacels #ceļojums #brīvība #pārgājiens #pieredze #piedzīvot #ceļš #upe_nes #upenes #blogslatviski #personalbloglv #upenes_vārdus #storyteller #photoby_af