Dievs tepat līdzās

Reizēm pārdomāju vārdus, ka Dievs ir katrā no mums. Gan tanī, cik braši mēs spēlējam Dievus un eņģeļus attiecībās, darbā un ģimenē – vadītāji un izpildītāji, skolotāji un skolēni, vecāki un bērni, kāršu jaucēji un spēlmaņi, tas, kurš mīl, un tas, kuru mīl… gan reizēs, kad sastopu cilvēkus, kuriem piemīt dievišķā dzirksts. Tos, kuri izdara vairāk nekā Jēzus, ja vien vispār ar Jēzu drīkst mērīties. Cilvēki drīkst, Dievs sapratīs.

Piemēram, kādreizējā klasesbiedrene Inese, kas darbmācības stundas laikā ar uzpūteni, kas pagatavots no trīs ēdamkarotēm mannas, pabaroja visus mūsu 5. klases skolēnus – veselīgi izsalkušus 30 zēnus un meitenes. Joprojām neizskaidrojami un prātam neaptverami. Manās aculiecinieka acīs tas ir daudz vairāk nekā iespēja Jēzus ar piecām maizēm un divām zivīm pie badā vārdzinātās tautas. Un tad vēl gaidošais un smēķējošais rehabilitācijas centra sanitārs, kurš, vērojot tikko atvesto un uz nestuvēm gulošo pacienti ar virs segas izbāzto iešinēto roku, vienkārši pamāja viņai ratiņkrēsla virzienā, kur pārsēsties, liekot pa logu izkritušajai sievietei ar sašķaidīto iegurni augšāmcelties no nestuvēm ātrāk par Lācaru no kapa. Jā, viņa bija sieviete, kurai kauns lūgt palīdzību un parasti pati tika galā grūtībām, taču tikai dievišķas zīmes gaismā iespējams pārspēt pašai sevi. Vai iespējams paprasīt vairāk? Atceros arī kolēģi Jāni no reklāmas aģentūras. Reiz darbavietas pusdienas pārtraukumā viņš vienā mirklī norāva jumtu kāda it kā pieauguša, taču laikam tikai novecojuša bērna līdzšinējai dzīves telpai, izsitot logu uz jaunu pasauli. Un šajā radīšanas haosā aizraujot prom viņas senās, ar puņķiem un vemstīšanos pilnās dienas pie bērnudārza pusdienu galda, attīstot izdzīvošanas stratēģijas turpmākai dzīvei sabiedrībā. “ Vai to, kas tev negaršo, tu apēd pirmo vai pēdējo?”, viņa jautāja. “Kā?”, atsaucās Jānis, “Es vispār to neēdu”. Tāds zibenīgais dzens.

Tādi šie dievišķie radītāji.

Un pārējie. Tā pusaudze, kas vakarā, vilcinoties tomēr aizver ledusskapja durvis, ar izsalkušām acīm novērtējot, ka desas gabals šajā beznaudas mājā ir viens, bet ēdāji četri un brokastis gribēs visi. Par sastrādāto šmuci norāta, raudoša divgadnieka izstieptās rokas, ar kurām tik neapturami caur sašutuma brāzmām viņš tiecas apskaut savus vecākus. Kad ceļojuma laikā tu raugies savā mīļotajā cilvēkā, kura acis skrien tev pāri, meklējot jaunas izklaides, un mute gvelž sīkas muļķības, aizmirstot pateikt tos dažus tik būtiskos vārdus, bet tu atļauj tam notikt un tev nav nekā, ko tur piebilst, jo tava mīlestība ir dziļa un lēnprātīga un ir pāri visam kā izplesti spārni. Tās daudzās reizes, kad tu saslauki uz ēdamgalda atstātās drupačas pēc kopīgām vakariņām, pieturi savas emocijas, kad otrs ar nevērīgu bezbēdību ir aizskāris tavas jūtas. Iemācies visu par uzņēmējdarbības nodokļiem, jo draugs par to saprot vēl mazāk. Esi turpat un sagaidi atpakaļ to, kuram jāizmet riņķis pa pasauli, lai saprastu, vai jūsu attiecības ir tās, kurās noenkuroties, ... sirdī saglabājot pieņemšanu un pateicību, ka esat kopā. Jo mīli. Nekas, ka tas būs atkal, vēlreiz un vēlreiz, un vēlreiz…. Iespējams, tas ir vairāk nekā spēt pagriezt otru vaigu.

Un tad ir Dieva bērni. Tu maldīgi domā, ka viņi ir parasti cilvēki, bet, nē, izrādās, ka Dieva bērni. Tu gaidi no viņiem sapratni, adekvātu rīcību un varbūt pat konstruktīvas idejas, bet izrādās, ka viņi vēl kavējas kādos citos priekšstatos un emocijās – senos aizvainojumos, bailēs no atgrūšanas, reiz piedzīvotās kritikas kaunā.

Nu, kā nesist otram ar lāpstu, ja neatdod aizņemto naudu?

Kā nepazīmēties ar ironisku piezīmi, ja mani nepamanīja jau vakar?

Kā pateikt “nē” darbam brīvdienās, ja gribu būt labs cilvēks?

Kā mīlēt cilvēku, kurš nedara to, kas man vajadzīgs?

Kā neskaust cita panākumus, ja nezinu, ko daru pati?

Kā palīdzēt dalīt tavu bēdu, ja bail pieskarties sāpīgām lietām?

Kā otram dot, ja nav sajūtas, ka pietiek pašam?

Man nesanāk. Gribas nolikt nogurušo galvu un nevarēt.

Laidiet tos bērnus pie manis, Viņš teicis? Te es esmu. Samīļo mani.

#ticībacilvēkiem #tici #neiespējamaisiriespējams #augstalatiņa #dievabērni #dievssapratīs #brīnumi #tuvicilvēki #emocijas #upe_nes #upenes #blogslatviski #personalbloglv #upenes_vārdus #storyteller