Sievietei klusumā

Atceros, kā jūs abi toreiz atnācāt –

tu – ducīga, melnā ģērbusies pusmūža sieviete, smagnēji atspiežoties uz spieķa, un dedzīgs vecs vīrs, balti izspūrušiem matiem, ierauts raižpilnās žēlabās

un neapturamu vēlmi

tevi pasargāt no naidīgās, vienaldzīgās pasaules

Liktens bija vadījis mašīnu, kas satrieca druskās tavu dzīvi

un vietā sūtījis bruņinieku baltu

Atceros, kā sēdēji savrupā klusumā, ļaujoties sūdzību straumei.

It kā klausītos no malas savas dzīves uzvedumu.

“Krople gan prātā, gan ķermenī,” viņš rezumēja tavu dzīvi,

lūdzot atzīt nespēju strādāt un sniegt finansiālu palīdzību

Atceros tavu rāmo pašcieņu, rādot, ko iespēj vēl darīt.

Atceros, cik lēni tu izkliboji ārā, vīram kā vētrasputnam riņķojot apkārt,

atstājot telpu ar klusumu pēkšņu

un dziļu izbrīnu, gaišu –

Vai šeit bija ienākusi Mīlestība?

Lai otram atdotu sevi un paceltu pāri sev pašam?

----------------------------

Tagad viņš ir šeit, atkal.

Vārdi, vārdi un vārdi…

Izmisīgas vaimanas un lūgumi pēc palīdzības.

Kā gan tu varēji nomirt, lai atstātu viņu vienu?

Kur tagad viņš dzīvos? Un ko tagad ēst?

Kā rēķinus maksāt?

Kur otra klātbūtni rast?

Dažas medmāsas pienāca tuvāk, lai dalītu vecišķās bēdas.

Viņas zina, cik grūti ir dzīvot savu paša dzīvi,

Kad jebkura cita cilvēka dzīve šķiet tik pārredzama.

----------------------------

Caur žēlabu plūdiem spoguļojas tava seja.

Par ko gan lai cīnās, kad karš ir beidzies?

#upe_sanes